Vienīgā mīlestība

«Ei, ripo, ratiņ, ripo, vecais draugs,» skandēja Arnolds Liniņš. Komponistes dziesmas bija latviešu pirmās estrādes dziedātājas Valentīnas Butānes un Edgara Zvejas repertuārā, Jānim Zāberam Īgenberga uzrakstīja dziesmu Mātei, 1955.gadā Velta Vilciņa un Haralds Ritenbergs Maskavā Latviešu literatūras un mākslas dekādes noslēgumā uz Lielā teātra skatuves dejoja komponistes Valsi, vairāku paau- džu skatītāji Operetē dzīvoja līdzi Anneles sižetam, bet no 1960.gada visos Dziesmu svētkos apvienotie deju kolektīvi dejoja Pie Daugavas ar Īgenbergas melodiju (H.Sūnas horeogrāfija)... Elga Īgenberga bija sava laika zīme. Slavena, šarmanta, talantīga un... vientuļa. Sava dzīvokļa durvis Elga Īgenberga gadu desmitiem nav atvērusi nevienam, pat ne tuvākajiem draugiem Verai Singajevskai, Alīdai Zvagulei, Mirdzai Šmitei, pat saviem «importa krustbērniem» Dacei un Ivaram Ruciņiem ne. Arī šajā reizē pēc trejkāršas sarunāšanas divas mūža draudzenes aktrise Vera Singajevska un komponiste Elga Īgenberga ierodas pie trešās - dziedātājas Alīdas Zvagules viņas privātmājā Purvciemā. MELODIJAS BIRST ĀRĀ Tikko novilkusi mēteli, Elga dodas pie klavierēm: «Johaidī, tās taču tev galīgi noskaņojušās,» nober komponiste, un neticu savām acīm - kalsnā pavecā kundze stalti apsēžas uz klaviersoliņa, uzsit dažus akordus un ar labās rokas īkšķi braši nobrauc glissando pa visu klaviatūru: «Aiziet! No Tijas Bangas Septiņām vecmeitām: Aiz kalniem laiks, kad jaunas bijām Un mīlestībā skūpstus mijām. Tā gadi iet un gadi steidzas, Bet sirdī mūžam paliek prieks...» Tālāko tikšanās ierakstu pēc tam klausos, jūsmojot par dāmu možajām balsīm, par savstarpējo rīvēšanos, par jociņiem, par smiekliem, kurus atkal un atkal pārskan dziesmas. Vera. Mēs sapazināmies 1945.gadā Jelgavas teātrī. Alīda. Es gan Elgu pirmo reizi ieraudzīju Jelgavā baznīcā, viņai bija seši vai astoņi gadi. Elga bija skaistos, baltos svārciņos, jaciņā ar baltām manšetēm. Visi zināja, ka Elgai ir izcils pianistes talants. V. Elga sadarbojās ar daudziem izciliem dziedātājiem, viņa uzrakstīja arī pirmās latviešu estrādes dziesmas. Elga. Pati pirmā bija Vecais tilts, to dziedāja Edgars Zveja, pēc tam Rīgas bulvārus iedziedāja Valentīna Butāne... A. Nu, uzdziedāsim to! Nē, labāk spēlē savu valsi, Elga! E. Domājat, ka es to atceros? (Viņa spēlē kaut ko ļoti melodisku, vispirms līdzi sāk dungot Veriņa, tkad skanīgi pievienojas Alīda. Kad draudzenes aizmirst dziesmu vārdus, Elga taktī nodzied tos priekšā.) V. Viņu dziedāja visi, bet Komponistu savienībā neņēma. E. Trīs reizes stājos, bet netiku uzņemta. Tolaik sadarbojos ar Jāni Zāberu, viņš bija kara komisāra Jāņa Čašas ģimenes draugs. Ģenerālis uzzināja, ka neesmu Komponistu savienības biedre. Drīz pēc tam man zvanīja no savienības. Es teicu - nē, vairs negribu, bet Oļģerts Grāvītis pierunāja. (Elga Īgenberga smejas sirsnīgi, līdz asarām). Vēlāk pārlēcu pāri savam augumam un uzrakstīju Jānim Zāberam divus vokālos ciklus par armijas tēmu. V. Ar Elgu ir viegli strādāt. Man galvenais ir aktieriskais sniegums, un tas katru reizi ir savādāks. Elga ir elastīga un uzķer visas ēverģēlības. E. Es viņai sekoju kā kaķis pelei un vienmēr uztrāpu... Veriņa ir brīnišķīga aktrise, režisore un biedrs manās skaistajās zvaigžņu stundās un arī grūtos brīžos. Jā, man bijuši grūti un sarežģīti brīži, bet es esmu optimiste un ļoti izturīga cīnītāja (to viņa pasaka uzsvērti šerpi), un ticu, ka viss būs labi. Bet Veriņa ir unikāla personība, ģeniāla. V. Šito es negribu, nevajag. Pauls ģeniāls, Kairišs ģeniāls, visi ģeniāli. Manā uztverē šim vārdam ir cita nozīme. Mocarts ir ģeniāls... Labāk uzdziedāsim Veco tiltu: Tālos laukos vakars kvēl, Mēs uz tilta stāvam vēl. Lapas zeltainas pāri mūsu galvām slīd, Pretī laimīgas tavas acis spīd. V. Elgai jau nav citas mīlestības, tikai klavieres. Tev cita nekā mājās nav kā tikai klavieres, guļamais un notis... E. Klavieres ir mana narkotika, bez tām neesmu riktīga, tikai ar tām esmu cilvēks. Bet - vai es par kaut ko žēlojos? V. Nekad, tur jau ir tava nelaime. Vairāk žēlotos, tev vairāk palīdzētu. (Citā reizē Vera Singajevska, Elgai klāt neesot, stāsta, ka vairākas reizes ierosināts piešķirt komponistei stipendiju par mūža veikumu, bet arvien saņemts atteikums. Vai tad visi apmiruši, kas atcerētos viņas ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā?) E. Es esmu laimīga, ka vēl dzīvoju šaisaulē! Jā, dzīvoklis applūdināts, tas prasa remontu, bet ko var darīt? Un galu galā - vai tas ir negods? Man bijis laimīgs liktenis. Nu esmu kritusi sieviete (Elga te domā savu neseno kritienu un kājas sastiepumu), mazliet sabuksēju, bet man blakus ir Veriņa un mana trakā Alīda, burvīgas bezkauņas, mana opozīcija. SAŠA KLAVIERĒM PIELIPIS A. Elga ir dzimusi bohēmiete, azartiska pianiste, kad viņa piesēžas pie klavierēm un uzsauc - eeh, aiziet, johaidī! - tas viņai pielipis no Zābera, tad sākas jautrība. Ar Elgu nekad nav garlaicīgi, tikai no iedzeršanām viņa parasti mūk mājās. Elga uzrakstīja mūziku, bija jātop operetei. Vajadzēja libretu. Nolēmām, ka jāuzaicina talantīgais dzejnieks Jāzeps Osmanis, bet nebijām viņu redzējušas. Gaidījām nopietnu kungu, uzklājām galdu. Atveram durvis, aiz tām glīts jauneklis. Elga saka - aiziet! Mēs viņu nobendējām pirmajā vakarā. Pēc tam viņš mani pavadīja mājās un mēs bučojāmies zem laternas. V. Viņš Alīdā iemīlējās uz līdzenas vietas! Kas tad nāca par tekstiem! Tie bija mīlestības iedvesmoti: Vecā laterna, Varbūt... Osmanis uzrakstīja arī skaistu libretu Annelei. Annele bija Alīda, Lillija Sniedze arī dziedāja šo lomu. (Elga spēlē, Alīda dzied Veco laternu.) A. Pie šīs vecās laternas mēs abi tikāmies, kad bija maija nakts. V. Laternu koncertā dziedot, Alīda ar Elgu pirmo reizi uzvilka kokteiļkleitiņas. Tā bija pirmā estrādes dziesma. Pēc koncerta Anna Brodele uzrakstīja dzelošu kritiku un Alīdu burtiski iznīcināja. E. Maskavā Vissavienības konkursā Annele ieguva pirmo vietu, Rīgā divas reizes tika iestudēta Operetes teātrī. 1960.gadā to ierakstīja radio ar kādā balsīm - Miķelis Fišers, Vera Davidone, Laima Andersone- Silāre, tekstu ierunāja Antra Liedskalniņa... bet 1990.gadā visu nodzēsa. Tas gan man sāp. No 1948. līdz 1988.gadam pavadīju rīta vingrošanu pa radio. Pirmos divdesmit gadus katru rītu cēlos piecos trīsdesmit, tas bija tik brīnišķīgi (vārds «brīnišķīgi», Elgas pateikts, tiešām izskan brīnišķīgi), jo sešos sākās vingrošana. Vēlāk bija ieraksti, uz radio gāju tikai reizi nedēļā. Pie mikrofona vingrošanu vadīja Politehniskā institūta docents Kārlis Liepiņš, bet es improvizēju pie klavierēm. Tas nebija grūti. Bērnībā, kad vingrošanas stundās nebija pianiste, mani lika pie klavierēm. V. Darīji, bet neprasīji, kas par to būs... E. Un tu prasīji? Braucām uz koncertiem, kad maksāja, un arī tad, kad nevarēja maksāt. V. Nauda neturējās, ar vīriešiem nedalījāmies, viņu bija vairāk, nekā mēs varētu sadalīt. Bet Elga ir vienpate. E. Es biju pie klavierēm. A. Jā, tu biji pie klavierēm, bet lielais trolejbusu priekšnieks Saša Zālītis tāpat tevi mīlēja. Tu spēlēji, bet viņš visus vakarus pie klavieru sāniem bija pielipis. E. Klausies, ko tu runā! Viņš mūziku mīlēja, gribēja kļūt par pianistu (strauji maina tēmu). Kad iešu pie mīļajiem tur augšā, tad tikai ar Mocarta Mazo nakts mūziku. A. Es ar Lakrimozu. IESALDĒTĀS DZIESMAS BRĒC V. Ko nu jūs par to aiziešanu. Redzēsi, rīt televīzijā (11.februārī 16.15 - T.Š) abas ar Elgu un Zelta sietiņu būsim skaistas un jaunas mūsu dzimšanas dienas retrokoncertā, un vēl jau Elgai priekšā autorkoncerts maijā Rīgas Latviešu biedrībā. Labāk, Elga, satrenējies un padomā, ko vilksi mugurā! A. Par to nu vismazāk jādomā. Tu, Veriņ, atkal taisi savu skapi vaļā! V. 1956.gadā mums vajadzēja braukt uz dekādi Maskavā. Kaut kā sadabūjām gaiši zaļu materiālu par 12 rubļiem metrā, bet vajag melnu špici. Norāvām virtuvē aizkarus, nokrāsojām melnus, neizskatījās sliktāk par Pakules īstajām Briseles mežģīnēm. E. Man nevajadzēja, biju pie klavierēm. V. Tu biji pie klavierēm, nekad nenāci klanīties, tāpēc tev tagad nav bildes, ko iedot Tekliņai priekš avīzes. Grūtības mums bija tikai ar kurpēm, numuri neštimmēja. E. Būs jāsatrenējas koncertam. Tā ir mana augšāmcelšanās. Rīgas Latviešu biedrībā diriģents Ārijs Šķepasts un koris Austrums grib manu autorprogrammu Rīgas astoņsimtgadei. Viss būs. Es nekad uz klavierēm neko nemeklēju. Iesaldētās dziesmas no plaukta brēc uz mani. Negribu apkārtējos traucēt, nogriežu skaņu... Kad man ieskan sirdī, tad melodijas birst ārā. V. Nu tad atspersimies ar jaunības valsi! Tam vārdus rakstīja Osmanis. Elgiņ, aiziet! Nē, nē, tas nevar sapnis būt, Drīz sapņi izgaist un jau zūd. Bet šis valsis, kas savienojis mūs, Mūžam sirdīs mums būs.